Distanču sportā āda ir daļa no snieguma

Astoņdesmit kilometros līdzi izšķir arī tas, kas berž. Kur strādā segli, josta un galvas saite, kā pareizi dzesēt un ko pārbauda pēc jājiena.

Konkūra parkūrā jāj minūtes, dresūras laukumā sekundes, distanču sportā stundas. Tas pārbīda visu. Kroka seglu deķī, ko vienā aplī neviens nepamana, pēc astoņdesmit kilometriem ir vieta bez spalvas, un vieta bez spalvas var beigt jājienu. Āda šajā disciplīnā nav skaistuma tēma. Tā ir detaļa, kas iztur vai neiztur.

Neviens neizstājas tāpēc, ka zirgs izskatījās blāvs. Izstājas tāpēc, ka kaut kas ir berzis.

Jostas un seglu vieta stundu garumā

Vietas, kas distanču jāšanā sagādā nepatikšanas, ir zināmas: jostas vieta aiz elkoņa, seglu spilvenu malas, laukums zem priekškrūšu siksnas. Izšķir nevis tas, vai tur vienreiz paberž, bet cik bieži. Astoņdesmit kilometros zirgs atkarībā no tempa paspēj dažus desmitus tūkstošu soļu, un katrā no tiem āda velkas pret materiālu.

• Pirms apseglošanas pārej ar roku pār jostas vietu un muguru: smiltis, grants un salipuši mati nost.
• Turi jostu un seglu deķi tīru, vakardienas izžuvušie sviedri ir smilšpapīrs.
• Ievelc deķi seglu kamerā bez krokām, pirms katras uzsēšanās no jauna.
• Katrā kontrolpunktā vienreiz pataustī tur, kur uzguļ materiāls.

Sviedri un sāls no berzes izveido problēmu

Zirga sviedros ir daudz sāls. Ja tie izžūst spalvā, paliek kristāli, un tie zem katras siksnas darbojas kā smalks slīppapīrs. Klāt nāk trases putekļi. Tāpēc distanču sportā ne tikai dzesē, bet arī mazgā: ūdens pār vietām, kur uzguļ materiāls, tad nokasa, un nākamajā posmā josta guļ uz ādas, nevis uz sāls kārtas.

Dzesēšana kontrolpunktā, no apakšas uz augšu

Kontrolpunktā svarīgs ir laiks, jo pulsam jānokrīt zem noteiktas robežas, pirms zirgu rāda. Tāpēc dzesē raiti un noteiktā kārtībā: vispirms kājas un kakla apakšējo pusi, tad krūtis, tad lielās muskuļu grupas. Darbs no apakšas uz augšu dod zirgam laiku pierast pie aukstā ūdens, nevis saņemt spaini uz strādājoša gurna.

Otrs princips saucas nokasīt. Ūdens, kas paliek stāvēt uz spalvas, pats sasilst un tad izolē. Tātad ūdens virsū, ar sviedru kasīkli nost, atkal virsū, līdz nokasītais ūdens paliek vēss. Un pie tam palikt kustībā: zirgs, ko ved, dzesējas labāk nekā tāds, kas stāv.

Galvas saite, getras un skatiens pēc jājiena

Uz galvas berž purna siksnas malas, vaigu siksnas un viss, kas sasprādzēts par cieši. Kāju aizsardzība ir otra pastāvīgā problēmu vieta, jo getras savāc smiltis, un smiltis zem neoprēna stundu garumā ir droša berzes vieta. Tāpēc daudzi distanču jātnieki no tās apzināti atsakās vai noņem to katrā kontrolpunktā un izskalo. Pēc jājiena mierā pārtausta visu: jostas vietu, aiz elkoņa, seglu vietu, galvu, kājas, vienreiz ar plakanu plaukstu un vienreiz ar acīm.

Distanču zirgs finišē nevis tāpēc, ka iztur. Tas finišē tāpēc, ka kāds katru siksnu ir uztvēris nopietni.